|
|
Ja jūs
braucat Rīgas sabiedriskajā transportā (tas var būt autobuss,
trolejbuss vai tramvajs), jums nāksies pirkt biļeti. Sagatavojiet 20
santīmus, iekāpiet trolejbusā, apsēdieties un gaidiet. Pēc kāda laika
pie jums pienāks konduktors, pieņems naudu un no rullīša, kas karājas
viņam uz krūtīm, noplēsīs jūsu biļetīti. Pašam meklēt konduktoru
nevajag, viņš jūs atradīs, tā pie mums pieņemts. Pieņemsim, iekāpjot
trolejbusā, jūs pamanījāt: konduktors pret jums stāv ar muguru. Jūs
mudīgi apsēdāties cerībā “pazust” citu pasažieru vidū. Veltīgas
cerības! Rīgas konduktors nav pirmoreiz ar pīpi uz jumta, viņu
neapkrāpsi! Pienāks klāt, klusējot apstāsies jūsu priekšā un stāvēs
tik ilgi, kamēr jūs iebrauksit plaukstu kabatā pēc monētām. |
Zinātāji
apgalvo, ka Latvijas desu taisa no sausās suņu barības. Nezinu, vai
tas taisnība vai ne, bet ka tā sastāv galvenokārt no Ķīnas sojas
miltiem, bet gaļas tajā ir ne vairāk par 10%, - tās jau ir daudz
autoritatīvākas ziņas (viens vīrišķis pirtī stāstīja). Bet par ko tad
īsti es gribēju stāstīt... Pirms pāris gadiem veikalos parādījās desa
ar birku “Sovetskaja”. Pie visa mūsu oficiālā naida pret visu, kas ir
padomju, desai ar šādu nosaukumu tomēr laikam vajadzēja simbolizēt “paraugkvalitāti”.
Tā teikt, “pie mums jūs vis nepiekrāps”. Lūk, arī uz etiķetes kā
latviešu, tā krievu valodā rakstīts: “Desa nesatur gaļas
atvietotājus”. Vai jūs tam ticat? |
Protams, jūs zināt, kur tika uzņemti leģendārie
padomju seriāli “Šerloks Holmss un doktors Vatsons”, kā arī
“Septiņpadsmit pavasara mirkļi”? Kā tad, tas bija pie mums Rīgā! Ziedu
ielu, kur profesors Pleišners izlēca pa logu, kā arī slaveno
Beikerstrītu jebkurš rīdzinieks, vecāks par 30 gadiem, bez kļūdīšanās
sameklēs Vecrīgas ieliņu labirintos. Es pat teiktu, ka agrāk mēs ar to
īpaši lepojāmies. Tradīcija izmantot šīs gadu simtiem ritot tik maz
izmainījušās ieliņus kā dekorācijas mākslas filmām ir saglabājusies
arī tagad. Lūk, arī šodien vienā no ielu krustojumiem es pamanīju
ainiņu, kas mani ieinteresēja. Kāds mundierī tērpts personāžs
enerģiski vicina svītrainu zizli, cienīgi piepūš vaigus un centīgi
svelpj ar policista svilpi. Apkārt rosās filmēšanas grupa, skan krievu
un angļu valoda. Zināmā atstatumā drūzmējas dīki vērotāji, ar lielu
interesi sekojot notiekošajam. Kamēr es tur biju, noknipsēja piecus
vai sešus atkārtojumus – acīmredzot patrāpījies reti neaptēsts
aktieris... |
Tiem, kuri nezina: 1918. gada 18. novembrī tika
proklamēta Latvijas neatkarība no Krievijas. Tagad tie ir nacionāli
svētki – Neatkarības Pasludināšanas Diena. Lielveikalos šajā sakarā uz
atsevišķām letēm izstādītas patriotiskas preces. Tur ir gan Rīgas
Melnais Balzāms (stiprs alkoholiskais dzēriens), gan “Laimas”
konfektes, gan mazizmēra nacionālie karodziņi, gan dažādas grāmatas:
Latvijas vēsture krievu un latviešu valodā, tagadējās Latvijas
prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas biogrāfija (pat veselas divas) un
māla krūzītes ar Vecrīgas skatiem. Tas arī viss. No riktīgām latviešu
precēm pietrūkst tikai šprošu. Kāpēc? Vilks viņu zina, varbūt tās nav
pietiekami “aristokrātiska” prece, lai tiktu pie patriotiskas preces
statusa? Manuprāt, tas nav taisnīgi. Taisnības atjaunošanas vārdā
pievienoju
atsauci. |
“Чому
я не сокiл,
чому не летаю?...”
Kā gan lai, raugoties uz šo fotogrāfiju, neatcerētos ukraiņu tautas
dziesmas vārdus? Paraugieties, papriecājieties – lūk, Rīgas centrs no
putna lidojuma. Tie, kas agrāk ir dzīvojuši mūsu galvaspilsētā,
izbrīnējušies fotogrāfijas centrā ieraudzīs kaut kādu mucveidīgu
objektu ar “spuru”. Tā ir jaunā vācu bankas ēka, kas uzbūvēta apmēram
pirms gada.
Attēls no saita
www.ss.lv. |
|
---Atpakaļ Turpmāk--- |
|
|
