|
|
Sveiki! Es atkal esmu kopā ar jums. Šogad mēs kārtējo
reizi dabūjām pārliecināties: Latvijā īstas vasaras nav. Patiesi, nu
kas tā par vasaru – divu nedēļu garumā? Taču ne jau visi bija
samierinājušies ar šo acīmredzamo faktu un, tāpat kā agrāk, brauca uz
jūru. Un, ja tūristi parasti devās uz Jūrmalu, tad rīdzinieki
priekšroku deva peldvietām no Vecāķiem līdz Saulkrastiem. Tas ir uz
pretējo pusi no Rīgas, ja mēs virzītos gar Rīgas jūras līča piekrasti.
Lūk, Vecāķu stacija. Elektrovilciens no Rīgas tikko kā atgājis,
izspļaujot simtiem pēc saules un jūras izslāpušu bālģīmju. |
Pludmalē nav karsti. Gaisa temperatūra – tā ap 25
grādiem, ūdens – ap 19. Jāsaka gan, ka Vecāķu pludmale atstāj
tuksnesīgu iespaidu. To jau arī dēvē par “neapgūto pludmali”. Te nav
ne kafejnīcu, ne ģērbtuvju. Smiltīm cauri laužas kupli sazēlusi gara
zāle. Kāpas apaugušas ar kārklu krūmiem. Pati piemērotākā vieta tiem,
kas nemīl atpūsties publiski. Cilvēku te nebūt nav maz, tikai viņus
lāga nemana. Pietiek gar krastu atiet no stacijas kādu puskilometru un
jau šķiet, ka pludmale ir gandrīz tukša. Taču, pēc dažām pazīmēm
spriežot, kāpās dzīve kūsāt kūsā. Tikai uzbāzīgiem skatieniem tā
paliek paslēpta. Piebildīsim: tā kā pludmale ir tukša, tur jūs
ieraudzīsiet specifiskas izklaides. Var, piemēram, pavizināties
divvietīgā motodeltaplānā un no augšas paraudzīties uz piekrasti. Un
pie viena pārliecināties, vai pludmale tiešām ir tik tukša, kā liekas.
Par šo prieku gan jāmaksā 10 lati (apmēram 20 dolāri). Vai arī tieši
pa pludmali var izbraukāties sacīkšu motociklā (tiesa gan, tad vajag,
lai pašam būtu savs motocikls). |
Un lūk,
vēl kāda interesanta nodarbe, kas pēdējā laikā ir kļuvusi populāra.
Runa ir par tā dēvēto dārgumu meklēšanu pludmalē. Lieta tāda, ka
vietējo monētu nominālvērtība ir visai liela (divlatnieks, piemēram,
nozīmē 4 dolārus). Pludmalē, skaidra lieta, monētas
no modrību zaudējušās publikas kabatām līst kā sudraba lietus – un
tajā pašā acumirklī
pazūd smiltīs.
Cilvēki mēdz zaudēt arī zeltlietas – rokassprādzes, gredzenus,
ķēdītes. Un tad nu lūk, lai viss šis labums neietu zudumā, manīgi
ļaudis iegādājas mīnu meklētājus un “skalo” zelta smiltis. Valdis
saka, ka dienā varot atrast līdz 10 latiem, un tas – ja trāpās tikai
monētas. Bet ja atgadās nopietna manta, piemēram, gredzentiņš ar
briljantu vai vīriešu zelta rokassprādze, tad mīnu meklētājs ir
atmaksājies vienā dienā. |
 Nezinu,
vai jums tas šķitīs interesanti, bet es jau kādreiz stāstīju par VEFa
likteni. Padomju laikos tur ražoja visā Savienībā slavenus
radiouztvērējus, pēc tam rūpnīcu slēdza. Tad nu lūk – tagad VEFa vietā
ir milzīgs veikals. Interesanti gan: veikals – pirmajā stāvā, bet
autostāvvieta – otrajā un trešajā. Tas ir, atbrauc mašīna, pa estakādi
uzbrauc augšā, atstāj mašīnu, bet pēc tam pa eskalatoru brauc lejā, uz
veikalu. Patiesībā tas nav viens veikals, bet gan daudz, vairāki
desmiti (varbūt arī vairāki simti) veikalu zem viena jumta. Savulaik
es noknipsēšu vairākus attēlus veikala iekšienē, lai gan tur
fotografēt aizliegts. Bet pagaidām – palūkojieties uz Dominu (tā sauc
veikalu), it kā jūs brauktu no Purvciema pāri Oškalnu (tagad Zemitānu)
gaisa tiltam. |
Un te ir Gogoļa un Lāčplēša ielu krustojums (15.
trolejbusā braucot no tirgus puses), pirms izbrauktuves uz Maskavas
(tagad Salu) tiltu. Šajā krustojumā atrodas nams, kuram viena siena
pilnībā bija pārklāta ar meža vīnogulājiem. Bet pavasarī vīnogulājus
(tiem jau bija kādi 30 gadi) izcirta un uz sienas izkarināja milzīgu
NTV reklāmu ar plati smaidošu Leonīdu Parfjonovu. Pēc divām nedēļām
Parfjonovu no NTV atlaida, bet reklāma aizvien vēl karājas.
2004 g. rudens
|
|
---Atpakaļ Turpmāk--- |
|
|
