|
|
|
Daudzdzīvokļu nama (9 stāvi, 4 kāpņu telpas) īrnieks
būdams, es ik dienas saskaros ar šādu ķezu: manā pastkastītē regulāri
samet milzīgu daudzumu nevienam nevajadzīgas reklāmas. Gadās, ka pat
vēstulei vai telefona rēķinam neatliek vietas. Pastkastītes ir pilnas
ar tuvējo veikalu preču reklāmu, bet rajonā, kur es dzīvoju, ir
desmitiem veikalu. Tātad katru nedēļu no katra veikala pienāk jauna
reklāmas lapa vai pat vesels katalogs ar putekļu sūcējiem, kafijas
dzirnaviņām, klozetpodiem, tērpiem, vitamīniem utt. utt. Kur to visu
lai liek? Parasti es rīkojos tā: sabāžu visu to mantu kaimiņu
pastkastītēs. Zinu jau, zinu, ka tā nav labi, taču.. man ir aizdomas,
ka kaimiņi dara tieši tāpat. |
|
Rīgas
ielās nereti var ieraudzīt “dzīvo reklāmu”. Tā var būt televizora
kaste ar caurumu, pa kuru var izbāzt galvu, rokas un kājas, ar
uzrakstu “Steidzieties šurp! Pie mums ir vislētākie televizori!” vai
arī milzīgs plakāts, kurš dara zināmu informāciju par kārtējām
“atlaidēm” apavu veikalā. Par šādu reklāmu parasti strādā bērni. Droši
vien tādēļ, ka viņiem var maksāt mazāk nekā pieaugušajiem. |
|
 Un
tagad mēs esam nonākuši Stacijas laukumā. Te viss ir pamatīgi
pārbūvēts. Vairs nav taksometru stāvvietas, tās vietā, atbilstoši
laika garam, uzradies liels apģērbu veikals (fotogrāfijā pa kreisi
redzama tikai tā fasādes siena). Pulksteņtornis tika nojaukts, lai pēc
tam paceltos no jauna, tikai nu jau desmit metrus pa labi. Tas, kuru
jūs redzat attēlā, jau ir jaunais tornis. Ja ielūkosieties vērīgāk,
tad pamanīsit tādu kā stikla izaugumu, kas pielipināts tornim sānā –
tas ir restorāns trīs līmeņos. Tur gan es jums neieteiktu doties
(bīstami): restorāns jau dega, un es galīgi nespēju stādīties priekšā,
kā no turienes var tikt laukā. |
 Un
šis ir viens no Rīgas rajoniem – Purvciems. Padomju laikā būvētajās
mājās viens kvadrātmetrs tagad maksā 1000 eiro. Šis rajons skaitās
viens no visprestižākajiem. Ir jau tiesa – te ir ērti dzīvot. Līdz
Rīgas centram 20 minūtes pilsētas sabiedriskajā transportā vai 15
minūtes ar savu automašīnu. Te sabūvēts lērums supermārketu, nav vis
tā, kā agrāk – “Minska”, “Mauzolejs” – un viss. Tiem, kas te agrāk ir
dzīvojuši vai bijuši, norādu orientieri: krustojums kreisajā apakšējā
stūrī – tas ir krustojums līdzās Mēbeļu namam.
Foto – no saita
www.fotki.lv |
Lai gan vasara jau garām, nebūtu grēks atcerēties
Jūrmalu. Esam pludmalē līdzās Majoru stacijai. Savu neparasto
nosaukumu šī stacija dabūja vēl cara laikos – krievu armijas vīriem te
patika atpūsties un dziedēt brūces. Tas ir, Majori arī ir majori. Šī
te skaistā kādreizējās poliklīnikas ēka tagad ir privātīpašums. Pēc
restaurēšanas tur iekārtota viesnīca. Blakus atrodas glābšanas
stacija. Zilais karogs mastā – tas ir tāds kā starptautisks kvalitātes
sertifikāts. Tas nozīmē, ka Jūrmalas pludmale atbilst visaugstākajām
Eiropas prasībām un tāpēc tai piešķirtas tiesības uz šo zilo karogu. |
|
 Tā
kā man nekur nebija jāsteidzas, es aizstaigāju līdz pludmales robežai,
kur sākas kāpas. (Kāpas – tie ir tādi uzkalni, kas sākas tūlīt aiz
pludmales, apauguši ar zāli, kārkliem un priedēm.) Pludmales līdzenajā
virsmā šajā vietā parādās neliels slīpums. Šajās dienās bija vētra.
Vējš aizpūta smilšu virsslāni, bet zem tā – monētas. Lielākoties, lai
cik dīvaini tas arī būtu, padomju nauda, lai gan patrāpās arī
tagadējās Latvijas monētas. Stundas laikā es salasīju vienu latu un
piecpadsmit santīmus, pacēlu arī dažas tagad jau bezvērtīgas padomju
monētas.
1,15 lata – tas ir aptuveni divi dolāri. Iznāks alum ar čipsiem! |
Pēc tam, kad biju izdzēris alu vienā no pludmales
bufetēm, man sagribējās sameklēt vientuļu kaktiņu. Kāpās, ik pēc 500
metriem, ir bezmaksas tualetes. Tās saglabājušās vēl no padomju
laikiem. Iešu tik iekšā. Ai!..
2005.
g. Oktobris |
|
---Atpakaļ
Turpmāk--- |
|
|
