|
|
|
Sveiciens no sirmas senatnes! Uz dažu Rīgas māju
sienām vēl ir saglabājušies veclaicīgi uzraksti. Tas ir vēl viens tā
neapstrīdamā fakta apstiprinājums, ka krievi šeit dzīvo jau ne vienu
gadu simtu vien. Acīmredzot šī ir bijusi kāda amatnieka vai tirgotāja
bodīte. Ielūkojoties vērīgāk, var izboksterēt vārdus: “ТОРГОВЛЯ
РОГОЖАМИ, КУЛЯМИ, ВЕРЁВКАМИ…” (“Mašu, kuļu, virvju tirdzniecība…”).
Pārējo uzraksta daļu diemžēl neizdevās atšifrēt.
Pirmoreiz 17 neatkarības gados Rīgā uzbūvēs tiltu par Daugavu. Tas būs
neapšaubāms mūsdienu Latvijas sasniegums. Tiltu būvē Stahanoviešu
tilta rajonā Rīgas Latgales priekšpilsētā. Pie tik
vērienīgas jaunbūves latvieši ir ķērušies pirmoreiz. Tilta garums –
803 metri, platums – 34,3 metri.
Diemžēl tilts ir iznācis neglīts, vienmuļas arhitektūras un tajā pašā
laikā ļoti dārgs: tā būvdarbi izmaksās aptuveni vienu miljardu dolāru. |
|
Rinda pēc bezmaksas zupas Rīgas centrā. Pēdējā laikā
tā kļuvusi garāka. Rindā ir daudz gluži pieklājīgi ģērbtu vēl pajaunu
cilvēku. No šī fakta es secinu, ka tagad šajā rindā stāv ne vien
klaidoņi, kuriem nav jumta virs galvas, bet arī ļaudis, kuru dzīvē
iestājušies grūti laiki un viņi vairs nav spējīgi sagādāt sev uzturu.
Domāju, ka nav viegli izšķirties par stāšanos šādā rindā. Taču cilvēks
bez ēšanas nevar iztikt, šeit vismaz nav
atliekas no atkritumu konteinera. Te ir gluži normāls ēdiens, lai arī
veģetārs. Parasti tā ir rīsa porcija ar kāpostiem. Šo ēdnīcu
nabagajiem ir organizējusi Harē Krišnas biedrība. Šeit var saņemt
ēdienu katru darba dienu desmitos no rīta. Adrese: Rīgā, Krišjāņa
Barona ielā 56.
Tie,
kuriem nav izdevies tikt pie bezmaksas zupas, ir spiesti meklēt
pārtiku starp atkritumiem. Pēdējā laikā pasaulē un arī Latvijā
padārdzinoties pārtikai, atkritumu konteineros ir grūti atrast gaļas
produktus. Tomēr šķiet, ka šoreiz šim pensionāram ir palaimējies...
|
|
Taču Latvijā dzīvo ne tikai nabagie vien, bet arī
materiāli labi situētie. Nesen es pilnīgi nejauši nokļuvu izstādē, kas
bija veltīta vasaras atpūtai Latvijā. Manu uzmanību saistīja ne vien
jahtas, kuteri, laivas, mopēdi un velosipēdi, bet arī meitenes ar
skaistiem augumiem, kuras reklamēja sporta motociklus.
Attēlā
pa labi – vecā policijas ēka Rīgā, Gogoļa
ielā. Jau ilgi pirms Latvijas valsts
nodibināšanas, pagājušā gadsimta sākumā, kad Rīga vēl bija
Krievijas impērijas pilsēta, šeit atradās cara ohranka –
slepenpolicija, kas bija atbildīga par Krievijas impērijas iekšējo
drošību. Otrā pasaules kara laikā šeit bija gestapo – nacistiskās
Vācijas politiskā policija. Padomju laikos tur atradās parasta
milicijas nodaļa un tagad – parasta policijas nodaļa. Darba šai
nodaļai ir pilnas rokas, jo šeit, ap Centrāltirgu un Centrālo staciju
ir viens no viskriminogenākajiem Rīgas rajoniem. Diezin kāpēc ārzemju
tūristi mēdz apmeklēt Centrāltirgu, uzskatīdami to par vienu no Rīgas
atribūtiem. Es gan viņiem neieteiktu to darīt. Prātīgāk būtu šai
vietai iet apkārt ar līkumu! |
Centrāltirgū tirgo ne vien produktus, bet arī apģērbu,
apavus, galantēriju (lielākoties Ķīnas ražojumus). Te var nopirkt arī
velosipēdus un rezerves daļas priekš tiem, ziedus un vaiņagus uz
kapiem, augļu koku stādus, ogu krūmus un dārzeņus, audioierakstus
(“mūziku”), šādas tādas saimniecības preces (ļoti lētas), makšķernieka
piederumus un citus sīkumus.
Zivju paviljonā sastājusies
gara rinda pēc
lašiem. Te var nopirkt drusku lētāk
nekā veikalā. Kilograms laša tirgū maksā
aptuveni 14 ASV dolārus,
kilograms norvēģu ūdensbaseinā audzētas foreles – aptuveni 8 ASV
dolārus. Veikalā jūs par to samaksāsiet par trešdaļu dārgāk. Taču pats
es cenšos tirgū neko nepirkt un vispār rādīties tur pēc iespējas
retāk. Kāpēc? Vai nu apšmauks ar svaru vai ar atlikuma izdošanu vai
drūzmā izvilks
naudas maku. Reiz es iegāju tirgū pēc diļļu pušķīša. Rezultātā paliku
bez naudas maka – ne vairs naudas, ne dokumentu. Tiesa gan, dokumentus
vēlāk izdevās atpirkt. Kāds latvietis jau gados (jaunībā viņš dienējis
padomju īpašu uzdevumu vienībā) man pastāstīja, ka reiz sajutis savā
kabatā zagļa roku (tepat Centrāltirgū), sagrābis to un, atpakaļ
neskatīdamies, izgriezis roku un salauzis pirkstus. Pirksti
nokrakšķējuši vien! “Un kā tad jūs?” pavaicāju. “Bet es”, saka, “gāju
tālāk, atpakaļ nepaskatījies”.
Šis nu
gan ir interesants objekts! Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka
antikvārie padomju automobiļi, būvēti pirms pusgadsimta, līdz pat šim
laikam ripo pa Latvijas ārēm! Un ne vien vienkārši ripo, bet arī
strādā! Acīmredzot, kāds latviešu zemnieks ar to atvedis uz tirgu
ogulāju dēstus pārdošanai. Iepazīstieties: padomju autobūves vectētiņš
ZIL-157, pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākuma Krievijas ražojums.
|
|
2008.g. maijs |
|
---Atpakaļ
Turpmāk---
|
|
