|
|
Bērnība Pārdaugavā ir laimīga bērnība. Cik daudz vietu bija kur aiziet!
Atceros dažas no tām. „Pa dārziem” parasti līdzi bija divas
sērkociņu kastītes: viena ar sāli – tā bija jaunajiem ķiplokiem,
sīpoliem, otra – ar cukuru – rabarberam un ērkšķogām. Bīstamākai
bija „gājiens pēc zemenēm”. Mani kā pašu mazāko atstāja „uz vakts”,
bet pēc tam man atnesa nopelnītās ne visai gatavu, bet ļoti gardu
zagto zemeņu saujas. Bija mums vēl vietas kur aiziet, bet katrā
nomalē tās ir savas.
Bet šie zēni attēlā ir no Pārdaugavas. Domāju šobrīd tas būs asāk kā
Purvciemā. Palūkojieties uz viņu saprātīgajām sejām, asajiem
skatieniem. Varbūt pēc gadiem divdesmit viņi būs ārsti, juristi,
sportisti, biznesmeņi. Un, braucot man garām, stāvoša vecā, netīrā
mētelītī kaut kur pie žoga ar pastieptu roku, izies ārā no lepna
„Mersedesa” un, atpazīstot mani, pasniegs man alum. Veiksmi jums,
zēni! |
|
 Ja
es sāku šodien stāstīt par cilvēkiem, turpinu to darīt. Nesen uz
Rīgu bija atbraucis slavenais krievu rakstnieks Vladimirs Sorokins.
Es nejauši uzzināju par viņa atbraukšanu, tā nekur netika afišēta.
Vispār, Latvijā Vladimiru Sorokinu ļoti ciena gan krievi, gan
latvieši. Jāatzīstas, es devu savu pieticīgo ieguldījumu Vladimira
Sorokina daiļdarbu popularizēšanā latviešu vidū. Kā es to darīju?
Tas nav svarīgi. Tikšanās laikā zāle bija pārpildīta. Visi atnāca ne
tik daudz paklausīties, ko pateiks Vladimirs, vairāk – vienkārši
paskatīties uz viņu „dzīvu
Sorokinu”. Tāpēc visi ātri
nogura. Visumā, kā teica pats Vladimirs tikšanās sākumā, vairāk
runāja ar sirdi. Pēc tam skatījās filmu „Kopeika” pēc Sorokina
scenārija. Kopeika ir automašīnas „Žiguļi” pirmais modelis VAZ
2101. Tas ir stāsts par to kā „Žigulis” pārgāja no viena
cilvēka pie otra. Par šiem cilvēkiem ir stāsts. Kopumā, jāatzīstas –
mājas lapā "Ðóññêàÿ Ëàòâèÿ" ir izmantotas Vladimira Sorokina idejas,
kas paņemtas no viņa daiļdarbiem, tā teikt, filozofija.
Jā, kad beidzās tikšanās ar
Vladimiru Sorokinu, es kā uzmācīga muša „pielidoju” pie rakstnieka
un kaut ko nomurmināju par autogrāfu. Rakstnieks nesaprata, kāpēc es
viņa grāmatas vietā sniedzu viņam fotoalbumu ar kaut kādām amatiera
fotogrāfijām. Pēc tam, acīmredzot apžēlojies par manu provinciālo
autogrāfu medīšanas pieredzes trūkumu, uzzīmēja uz vāka kaut kādu
zīmi un pateica, ka tā nozīmē labklājības vēlējumu. Lūk, šī izcilā
rakstnieka pašrocīgi uzvilktā zīme: |
|
 No
krievu daiļrades pāriesim pie Latvijas mākslas. Lūk, tādas bildes
trīs reiz pieci metri izkārtas pa visu Rīgu. Un stāv ne vienu vien
gadu. Acīmredzot grib vienkāršo tautu iepazīstināt ar Latvijas
mākslu.
|
|
 No
bildēm atkal atgriezīsimies pie cilvēkiem. Nav viegli
bezpajumtniekiem izdzīvot ziemā. Lai gan ir jau aprīlis
mēnesis, pa naktīm vēl ir sals. Daudz bezpajumtnieki nakšņo telefona
būdās. Tur ir gaišs un durvis aizveras ļoti blīvi, tāpēc nepūš.
Interesanti, ka Latvijas bezpajumtniekiem ir nekaitīgs, jautrs
raksturs un viņi nekad nesūrojas par savu likteni. Acīmredzot
saprot, ka sūdzēties nav kam Starp citu, vairums bezpajumtnieku ir
krievi. Varbūt arī mani gaida tāds pat liktenis. „No cietuma un
ubaga spieķa neatsakies”.
Aprīlis 2003
|
|
---Atpakaļ
Turpmāk---
|
|
|
