Sešdesmitajos gados uzbūvētais “Daugavas” stadions – Latvijā pirmais stadions ar mākslīgo ledu. Sporta sacensības risinājās nevis zem jumta, bet gan ārā, gandrīz vai brīvā dabā. Vēlāk Vācijā tika nopirkts speciāls piepūšamais jumts, kurš godam nokalpoja vairāk nekā 20 gadus.

Kinoteātris “Palladium” – Latvijā pirmais platformāta kinoteātris (kinoteātris ar telpisku skaņu). “Palladiumā” bija milzīgs ekrāns un tiešām laba skaņa. Ar “Palladiumu” asociējas amerikāņu vesterni un franču komēdijas. Ar “Palladiumu” asociējas arī pastāvīgās rindas pie biļešu kasēm. Tas gluži pamatoti tika uzskatīts par labāko kinoteātri republikā, un visas pirmizrādes notika tieši “Palladiumā”. Pievērsiet uzmanību: katras krēslu rindas galā atradās tā dēvētās “studentu vietas”: ja visas vietas zālē bija izpārdotas, tad tomēr varēja dabūt biļeti uz paceļamo krēslu bez lēnes. Ļoti bieži arī šīs vietas bija izpārdotas, lai gan sēdēt tur bija dikti neērti.

“Palladiuma” bufete bija iekārtota tā, lai vienlaikus varētu apkalpot lielu apmeklētāju skaitu. Ēdienkartē: kafija, piena kokteiļi, sulas, smalkmaizītes. Ieiet zālē ar kaut ko ēdamu nebija pieņemts. Bufetē parasti sēdēja, kamēr beidzās kinožurnāls. Kinožurnālu rādīja pirms filmas, kā tagad – reklāmu. Tā bija vai nu padomju propaganda dokumentālās filmas veidā vai kinožurnāls “Deglis” (satīra par padomju dzīvi), vai arī multiplikācijas filmiņas.

Viens no vispazīstamākajiem padomju laika veikaliem Rīgā – “Sakta”. Parasti tur iegādājās dāvanas. Tas bija viens no nedaudzajiem veikaliem, kur izkārtnes bija ne vien latviešu un krievu valodā, bet arī vairākās svešvalodās. Jo “Sakta” bija arī labs suvenīru veikals, domāts ārzemju tūristiem. Daudzi suvenīri bija ar nacionālo kolorītu.

“Staļina klasicisma” stilā uzbūvētā viesnīca “Rīga” arī bija domāta galvenokārt ārzemniekiem. Tās restorāns bija viens no labākajiem galvaspilsētā. Restorāns atradās tiesībsargājošo institūciju uzmanības centrā, jo tas bija arī valūtas prostitūtu darba vieta, kā arī vieta, kur apgrozījās tolaik deficīto ārzemju preču uzpircēji, kuras tie pēc tam par trīskāršu cenu pārdeva tālāk padomju pilsoņiem.

Diezin kāpēc man ienāca prātā, ka jūs gribēsit iepazīties ar tālaika Rīgas autobusa, vairāk pazīstama ar nosaukumu “Ļvovietis”, interjeru. Nu, es jums teikšu, neraugoties uz no pirmā skatiena tīri patīkamo salonu, neko jauku brauciens tādā autobusā jums gan nesolīja. Dārdēja kā lidmašīnā, turklāt dūšīgi oda pēc izplūdes gāzēm. Toties tajā diezin kāpēc vienmēr bija ļoti silti. Tāpat kā tagad, biļetes pārdeva konduktors. Vēlāk konduktoru vietā parādījās kompostrētāji, bet biļetes sāka tirgot kioskos.