Esmu tikko atgriezies no Kokneses, no vecām pilsdrupām. Šo tekstu rakstu iespaidu pilns. Domāju, ka vēlreiz uz turieni es nebraukšu. Atpakaļ braucu bez apstāšanās (100 km). Mani pirksti trīc vēl tagad. Tādas bailes neesmu pārdzīvojis ļoti sen. Esmu jau aizmirsis – kas tās ir, tādas bailes. Notikums dīvains un dumjš. Aizbraucu fotografēt pili, jo daudzi man jautāja, ko esmu redzējis Latvijā. Tāpēc nolēmu aizbraukt un uzņemt paris bilžu. Turpceļā braucu ilgi, pa ceļam fotografējot dabu. Atbraucot vietā, gāju apskatīt pilsdrupas. Pilsdrupas atrodas it kā upes vidū, uz pussalas, kas ķiļa veidā izvirzīta Daugavā. Pašā šī ķiļa galā ir pilsdrupas. Jaunatne draiskojās, kāpelēja pa drupām, likās, spēlēja paslēpes. Visi kāpelēja pa šīm sienām. Nekādu pakāpienu tur nav, kā gribi tā kāpj. Es arī uzkāpu. Ātri, mērkaķa veidā. Vienā kraujas sienas pusē ir upe, otrā – atlūzas, kaut kādi akmeņi. Siena nav augsta, kādi astoņi metri. Bet tā man šķita lejā – kā siena nav augsta. Kad uzkāpu, paskatījos uz leju, galva apreiba. Grābstījos pa akmeņiem, bet tie tikko turējušies sienā, pils taču sena. Bet ko lai dara, ja
uzkāpu, jāfotografē. Nez kāpēc fotoaparāts atteicās darboties. Vēl pēc kādas pusminūtes apjēdzu, ka nokāpt lejā nespēju. Siena ir gandrīz perpendikulāra. Kā uz to uzkāpu, neatceros. Tad bailes mani paralizēja, īsta panika. Ar mani nekad nav tā noticis, es taču nebaidos no augstuma, bērnībā rāpos pa torņa celtņiem. Arī cilvēki visur apkārt, nu
un? Nožēlojamā drebošā balsī brēkt “Palīgā” vai “Noņemiet mani no šejienes”? Nez kāpēc atcerējos “12 krēslus” un tēvu Fjodoru, kas uzkāpa klintī. Iedomājos sevi šajā lomā. Sapratu, ka tādu kaunu nepārdzīvošu. Kaut kā, vispirms iezīmējot prātā akmeņus, aiz kuriem turēšos ar rokām un uz kuriem likšu kāju, sāku nokāpt lejā, vienlaikus ar kāju pārbaudot, vai akmeņi izturēs, jo tie varētu viegli izkrist no sienas. Un tā, aizmuguriski, lēnām, nokļuvu uz zemes. Ejot pie mašīnas, jutu vājumu kājās. Nu viss! Nemūžam šeit nebraukšu. Kaut kas šajā pilī ir dīvains.
Attēlā virsū: uz šīs sienas es sēdēju un nezināju, kā nokāpt lejā. Tuvojās nakts.
Attēla lejā: baznīca, kas atrodas 200 metru attālumā no pils, saglabājusies labāk, bet šis fakts nemazina tās drūmumu.
|
Vēl
viena fotogrāfija. 300 metru no pionieru nometnes, kur es atpūtos
bērnībā. Toreiz tas bija vienkārši vecs
grausts, iekšpusē - pussatrūdējušas kāpnes,
pa kurām uzdrošinājās kāpt tikai visdrosmīgākie.
Šodien tas izskatās gluži kā lubu bildīte.
Visi darba mehānismi atjaunoti. Kāpnes jaunas, tādas
nesabruks no tava svara, kā tas bija agrāk
|
Un
nu, skaiska latviešu viensēta. Godīgi sakot, man likās
ļoti vilinoši nofotografēt tipisku latviešu
viensētu. Tomēr es pārvarēju sevi un nolēmu
- lai šī lappusīte būtu pilnībā veltīta
labajam un skaistajam. Patiesi skaistai, senai viensētai, netālu
no Cēsīm, ar stārķu ligzdu skusteņa galā.
Starp citu, te katrai viensētai
ir savs nosaukums, un tie visi ir uzrādīti kartē.
Mainoties viensētas saimniekam, tās nosaukums nemainās.
Tipiski viensētu nosaukumi ir “Bērziņi”,
“Lielie akmeņi”, “Ozoliņi” utt.
|