KRIEVU LAIKI

   ---Atpakaļ   Turpmāk---

Sadaļas “Latvija šodien” kārtējā lappusītē ietver lielu laikposmu – 2006. gada vasaru un rudeni. Mēs patlaban atrodamies kontrolpunktā pirms iebraukšanas Jūrmalas pilsētā. Vasarā uz ceļa, kas ved no Rīgas uz Jūrmalu (vienkāršāk sakot, Jūrmalas trasē), bieži bija sastopamas mašīnas ar Krievijas numuriem. Par to nebūtu ko brīnīties, jo vasarā cilvēku no Krievijas pie mums ir diezgan daudz, dažs labs uz Jūrmalu brauc savā mašīnā. Potenciālajiem autotūristiem paskaidroju: katram, kurš grib iebraukt Jūrmalas pilsētā ar savu personisko autotransportu, ir jānopērk biļete-caurlaide. Šajā nolūkā pirms iebraukšanas pilsētā, tieši pirms tilta par Lielupi ir uzstādīti, lūk, šādi automāti. Viena lata monētu (aptuveni 2 dolāri) ir jāielaiž automātā. To var izdarīt, neizkāpjot no mašīnas. Vai arī atdot šo monētu simpātiskām meitenēm, kuras dežurē tepat līdzās – un tad viņas to izdarīs jūsu vietā. Apmaiņai pret monētām automāts izsniedz papīra caurlaides. Jūs ielieciet šo caurlaidi zem priekšējā stikla un vienu diennakti jūs varat brīvi iebraukt Jūrmalā un izbraukt no tās. Neviens speciāli nepārbaudīs šo caurlaidi, taču, ja nu pēkšņi jūsu mašīnu aptur policisti, tad šai caurlaidei ir jābūt. Pretējā gadījumā nāksies maksāt solīdu summu – sodanaudu. Caurlaidi uz Jūrmalu var nopirkt arī nedēļu vai pat mēnesi iepriekš – gadījumam, ja jūs esat iecerējuši padzīvot Jūrmalā ilgāk un jums nav vēlēšanas katru dienu pirkt caurlaidi.

Diezin kādēļ man iegribējās parādīt jums pāris izkārtnes krievu valodā. Lūk, šo aicinājumu apmeklēt kafejnīcu pilsētas centrā, kas uzrakstīts latviešu un krievu valodā. Tagad jau ir sākuši parādīties uzraksti krievu valodā. Vēl pirms gadiem pieciem kaut kas tāds būtu neiedomājams – krievu valoda bija stingri aizliegta. Angļu valodā – lūgtum!, ķīniešu valodā – nu, bet lūdzu!, bet krievu valodā – ni-ni!

Un te ir vēl viena kafejnīca, tāda vienkāršāka, Centrāltirgū. Jūtams, ka tās īpašnieks ir no Kaukāza. Lai gan uzraksts ir latviešu valodā, taču lasām – un mums viss ir pilnīgi saprotams. Vispār visa tirdzniecība Rīgas tirgos pamatā pieder kaukāziešiem. Tikai paši viņi gan netirgoja, jo neprot latviešu valodu. Viņi algo vietējos pārdevējus. Pēc Latvijas likumiem tev nav tiesību tirgoties, vispār nav tiesību strādāt apkalpošanas jomā, ja tev nav speciālas apliecības, par latviešu valodas eksāmena nolikšanu konkrētas kategorijas iegūšanai.

Tomēr līdzās kaukāziešiem šur un tur vēl var satikt arī vietējos lauciniekus. Viņi parasti tirgo ārpus tirgus teritorijas, tieši no mašīnām. Tas ir, viņi atbrauc mazos autobusiņos un atved savu produkciju – kāpostus, burkānus, ābolus. Un tirgo. Parasti viņus var sastapt nelielu tirgu tuvumā, piemēram, līdzās Purvciema (Rīgas guļamrajons) tirgum. Taču tirgoties viņi neprot, bieži vien viņu cenas ir pat augstākas nekā tepat kaimiņos supermārketā. Gadās jau nu gan arī tādi, kuriem ir nags uz tirgošanos. Pie tādiem, atgadās, veidojas pat rinda. Un, lūk, kas vēl ir interesanti: Krievijā, kur ir pieraduši svērt “pa virsu”, neko tādu neieraudzīsi. Tas attiecas uz latviešu mentalitāti, vispār uz vietējo ļaužu mentalitāti, jo tādas ainiņas es esmu novērojis visā Latvijā. Piemēram, tu lūdz iesvērt piecus kilogramus kartupeļus. Pieņemsim, ka svari rada piecus kilogramus un desmit gramus. Tad pārdevējs noņem no svariem vienu kartupeli, tādu palielāku, un tā vieta uzliek mazāku. Bet atkal par daudz! Tad atkal tiek noņemts šis kartupelis un piemeklēts cits. Bet tagad ir mazāk par pieciem kilogramiem! Tiek meklēts nākamais kartupelis 0 un tā, kamēr svari rādīs precīzi piecus kilogramus. Šī procedūra var ieilgt vairākas minūtes, taču kā pārdevējs, tā arī pircējs pacietīgi vēros svaru bultiņu.

 2006 decembris

 ---Atpakaļ  Turpmāk---