|
|
 11.
novembrī Latvijā ir valsts svētki – Lāčplēša diena. Kas tie par
svētkiem? Īsumā pastāstīšu. Tas notika tālajā 1919. gadā. Latvija jau
veselu gadu bija neatkarīga valsts. Kaimiņzemē Krievijā varu bija
sagrābuši boļševiki ar Vladimiru Uļjanovu (Ļeņinu) priekšgalā. Taču ne
jau visi samierinājās ar šādu lietu stāvokli. No bijušajiem Krievijas
cariskās armijas kareivjiem un virsniekiem kazaku ģenerālis Pāvels
Bermonts-Avalovs izveidoja Īpašo Krievu Korpusu.
Būdams monarhijas atjaunošanas piekritējs, Bermonts
virzīja savu karaspēku pret Petrogradu. Taču viņa armijas ceļā atradās
Daugava un Rīga, bet Rīgā – 11 tūkstošus vīru lielā latviešu
strēlnieku armija. No jūras puses Rīgu piesedza angļu un franču
karakuģi. |
 Uz
brīdi atstāsim sen pagājušu dienu notikumus un atgriezīsimies
mūslaikos, laukumā pie Brīvības pieminekļa – latviešu tautas
vislielākā svētuma. Apmēram plkst. 12:00 laukumā pie pieminekļa, kā
jau allaž tādos gadījumos, bija sapulcējies
neliels bariņš to, kam ārkārtīgi patīk militāras parādes. Šeit patiesi
gatavojās neliela parāde. Rīgas garnizona karaspēks – apmēram 500
cilvēki, kājnieki un jūrnieki, aizmaršēja garām skatītājiem un
nostājās ierindā visapkārt piemineklim. |
 Taču
atgriezīsimies pie vēstures notikumiem.
Mēs palikām pie tā, ka krievu karaspēks tuvojās
Rīgai, kur nesen pie varas nākušais Kārlis Ulmanis no saviem angļu
saimniekiem bija saņēmis pavēli nelaist Bermonta-Avalova armiju pāri
Daugavai. Bermonta armija negrasījās karot ar latviešiem, taču
latviešu strēlnieki pirmie atklāja uguni un izprovocēja karadarbību.
Piebildīsim, ka latviešu strēlnieki vēl nesenā pagātnē bija bijuši
Krievijas cariskās armijas karavīri un dezertējuši no tās Pirmā
pasaules kara beigās. Ierindas karavīri-latvieši acīmredzot bija
tādā pārliecībā, ka, karojot pret krieviem, viņi aizstāv savas
valsts neatkarību. Kauju gaitā krievi cieta sakāvi, jo tiem nebija
lielgabalu, savukārt, britu un franču karakuģi ļoti palīdzēja
latviešiem. Krievi bija spiesti atkāpties. Latvieši svinēja uzvaru,
taču vēsture runā uz mums – būtu nu labāk viņi zaudējuši. Tad,
iespējams, Bermonts būtu aizgājis līdz Petrogradai un atbrīvojis
Krieviju no boļševiku mēra.
Lūk, tā īsumā attīstījās notikumi, kuru rezultātā
dzima šie svētki. Tiem tika dots Lāčplēša, latviešu tautas pasaku
mītiskā varoņa, Iļjas Muromieša līdzinieka, vārds. |
 Bet
pa tam notikumi laukumā Brīvības pieminekļa priekšā ritēja savu
gaitu. Melnā limuzīnā ieradās Latvijas prezidente Vaira
Vīķe-Freiberga. Viņa pieņēma parādi. Kā jau tādos gadījumos ir
pieņemts, prezidente teica īsu runu, kurā lika saprast, ka naidīgi
spēki, kas apdraudēja Latviju agrāk, turpina apdraudēt to arī tagad.
Taču mēs, raugi, tāpat kā tajos tālajos laikos, aizstāvēsim sevi no
lielā un draudīgā kaimiņa – un ne jau vieni paši. Mums palīdzēs NATO
un draudzīgās valstis. Apmēram tā viņa runāja, griezdamās pie
karavīriem un skatītājiem, kuri bija pulcējušies laukumā, - tas ir,
pie tautas. |
  Jāatzīmē,
ka laukumā bija daudz kārtības sargātāju. Nemaz nav nerunājot par
ierindas policistiem, šeit bija arī militārā policija (tās formā ir
kāda atšķirība – krapa beretes), kā arī cilvēki civilā no
prezidentes apsardzes dienesta un no Valsts drošības dienesta. Uz
māju jumtiem dežurēja snaiperi. Nav nejaušība, ka tika īstenoti tādi drošības
pasākumi. Tieši tajā pašā dienā šeit pie pieminekļa bija atgadījums,
par kuru nākamajā dienā rakstīja visas Latvijas avīzes.
Lielbritānijas pilsonis vēlā naktī, būdams alkohola reibumā (tas
laikam varētu kalpot par vainu mīkstinošu apstākli), nokārtoja savas
dabiskās vajadzības tieši pie pieminekļa, tautas svētuma, kur viņu
arī aizturēja policija. Tagad pret nelaimīgo britu ierosināta
krimināllieta, viņam draud soda nauda un, iespējams, pat brīvības
atņemšana. Lai gan attiecībā par otro iespēju jāsaka – diezin vai. |
Taču neraugoties uz šo sašutumu izraisošo notikumu
(par kuru, tiesa gan, publika laukumā tobrīd vēl neko nezināja),
svētku svinīgā daļa sekmīgi tuvojās nobeigumam. Atskanēja Latvijas
himna, un atsevišķi patriotiski noskaņoti pilsoņi, kuri zināja
himnas vārdus, sāka dziedāt. Starp citu,
diezin kādēļ man pavīdēja doma, ka dzied specdienestu darbinieki,
kas iefiltrējušies pūlī. No tiem daudzajiem, kas stāvēja man
visapkārt, tāds atradās tikai viens. Turklāt tas, kā viņš dziedāja,
bija visai interesanti. Sākumā viņš vienkārši klusītēm dudināja
himnas motīvu, vēlāk, kad himnu uztvēra vēl kāds pūlī nesaskatāms,
es viņa dudināšanā sāku atšķirt atsevišķus vārdus, un lūk – viņa
balss jau ir pieaugusi spēkā un saplūdusi ar desmitiem citu tādu
pašu, cilvēks dzied pilnā balsī, skaisti un melodiski. Bet var būt
tas bija profesionāls dziedātājs, speciāli uzaicināts šādam
notikumam par godu? Nezinu.
Bija gadījums, kad tādas pašas ceremonijas laikā, kad dziedāja
himnu, vienīgo cilvēku visā barā, kurš bija sācis dziedāt līdzi, kad
visi pārējie klusēja, specdienestu darbinieki tik tikko “nesavāca”,
laikam domādami, ka tas ir provokators.
Visumā pēc svētkiem man bija pacilāts garastāvoklis. Jo šī taču ir
viena no nedaudzajām latviešu uzvarām karalaukā. Droši vien ir
vajadzīgs, lai katrai tautai būtu šādas uzvaras. |
|
|
