|
|
Tātad, kā jau solīju, ielūdzu Jūs uz Rīgas rajonu,
ko tautā sauc par Zadviņje (Pārdaugavu) tas, atrodas aiz Dvinas upes
(Daugava ir upes latviešu nosaukums), no šejienes arī radās „za_Dviņje”.
No Prezidenta pils uz šejieni mašīnā pāri tiltam ir jābrauc piecas
minūtes, es devos tālāk šajā rajonā, īpaši necenšoties to atrast
atgriežoties. Ieraudzītā aina man atgādināja latviešu diktatora
Kārļa Ulmaņa laiku Latviju. Lūk, apmēram tādā pašā mājā Valguma ielā
(tepat kaut kur blakus) dzīvoja mana vecmāmiņa. Viņa turēja divus
sivēnus. Parasti vienu no tiem rudenī nokāva un veda pārdot uz
Centrālo tirgu (15 minūšu braucienā no šejienes). No otrā sivēna
gatavoja bekonu un desas sev lietošanai. To pietika visai ziemai. |
|
Īpaši nedomājot, es vienkārši sāku iet pa pirmo ielu,
kas gadījās man ceļā, fotografējot visu pēc kārtas. Pretī nāca maz
cilvēku. Lūkojoties uz bruģi, tīstoties kādās nonēsātās drēbēs, viņi
ienira smirdošās māju ieejas durvīs vai pazuda tumšos pagalmos. Lūk,
veikala izkārtne, kas netverami atgādina „Malboro” cigarešu bloku.
Uzraksts latviešu valodā „Apmeklējiet mūsu veikalu Veikals”. |
 Neraugoties
uz pilnīgu cilvēku trūkumu, garām brauc desmitiem automašīnu.
Acīmredzot, te drošāk ir pārvietoties ar automobili. Kā manu domu
apstiprinājums man garām ar lielu ātrumu pabrauc smagā kravas mašīna.
Paslīdējis uz apledojušā trotuāra, es gandrīz pakļuvu zem riteņiem.
Šaurais, ne platāks par metru, trotuārs vel
piedevām ir gandrīz sabrucis. Apkārt ir mitrums, pelējums,
sašķiebušies namiņi. Cilvēki, kur jūs esat?
Tipisks Pārdaugavas
pagalms. Starp atkritumiem un pārtikas atliekām ir plašums pelēm un
bērniem.
|
 Pārdaugavas
centrs ir „Āgenskalna priedes”. Starp citu, nekādu priežu te sen jau
nav. Toties te ir viena no Rīgas Tehniskās universitātes fakultātēm.
Blakus ēkai ir novietotas daudzas automašīnas. Tas ir skaidrs –
neatkarīgajā Latvijā izglītība ir bagāto privilēģija, tāpēc, ka tā ir
dārga. „Krievu laikos” valsts mācīja studentus uz sava rēķina, bija
arī stipendija. Šodien bezmaksas augstākā izglītība arī pastāv, tikai
tā drīzāk ir izņēmums. Tādu „bezmaksas” studentu procents ir niecīgs.
Gan šur, gan tur ceļā pagadās pamestas mājas – bez
durvīm, bez stikliem. Šīs mājas savulaik atdeva bijušajiem
īpašniekiem, tomēr ne katram izrādījās pa kabatai tās uzturēt. Daudzi
dod priekšroku nakšņošanai kanalizācijas šahtā. Tur vismaz ir siltāk. |
Sapelējušas mājas logā es pēkšņi ieraudzīju mākslīgo
rožu pušķi. Uzreiz kļuva jautrāks noskaņojums. Tiesa, vēlāk es,
saskaitījis puķes, zaudēju daļu sava optimisma.
Lai
beigtu šo lappusi ar daudzmaz jautrāku noti (manā izpratnē), piedāvāju
Jums foto-joku. Rīgas centrā katrā stūri sēž ubagi ar izstieptu roku.
Rokās, kā likums ir konservu kārba vai vāciņš, kurā jāmet monētiņas.
Arī pieminekļu tēli sēž tādā pazīstamā pozā, ka gribas tiem ziedot
naudu.
2002. gada novembris-decembris |
|
---Atpakaļ Turpmāk---
|
|
|
