|
|
Ārā ir novembra beigas. Sals ir mīnus grādi pēc
Celsija. Sniegs. Netālu no manas mājas Deglava un Dārzciema ielas
stūrī būvē baznīcu. Uz žoga, kas apjož būvi, es izlasīju „Pēc Romas
Katoliskās baznīcas pasūtījuma”. Tātad, tā būs katoļu baznīca. Bet
rajonu, kurā es dzīvoju, Purvciemu, galvenokārt, apdzīvo krievi.
Tātad, baznīcai būs krievu draudzes locekļi. |
|
Vienā no savām brīvdienām aizbraucu uz Jūrmalu pie
veca latviešu dziednieka, kas gatavo brīnumiedarbīgu ziedi. Pie reizes
aizgāju uz Jūrmalas pludmali. Ziemā tā izskatās savdabīgi. Cilvēku
gandrīz nav, tikai kaut kādi cilvēki spēlē futbolu. Kamēr es līdz
viņiem aizgāju, viņi pazuda.
|
Viens no futbolistiem vēl piedevām izrādījās ziemas
peldētājs. Jāatzīmē, lai gan jūra nav aizsalusi, pirmie desmit krasta
bangu metri jau pārklājušies ar ledus garozu. Ledains vējš caururbj
mani līdz kaulam, neraugoties uz biezo ziemas jaku. Interesanti, vai
ziemas peldētājam ir auksti?
Jā,
vasarā saulriets ir nedaudz citāds. Visi nāk un vēro saulrietu. Saule
noriet tieši jūrā, nevis tā kā tagad, kaut kur sāņus.
|
Uz mājām braucu siltā maršruta taksometrā (maršruta
taksometri ir mazi autobusi ar 10-12 sēdvietām). Rīgas maršruta
taksometru vadītāji, kontaktējoties ar pasažieriem, tāpat kā Odesas
krāvēji, priekšroku dod aforismiem. Uzraksti salonā: „Klusāk pateiksi
– tālāk aizbrauksi” un „Maršrutā nav pieturu „te” un „tur”!” |
|
Beidzot, lai jums, bet, galvenais pats sev nedaudz uzlabotu
garastāvokli – fotogrāfijas: Rīgas vakarā. Vēls rudens. Skats no
Pārdaugavas. „Zadviņje” ir krievu nosaukums vienam no Rīgas vecākajiem
un drūmākajiem rajoniem, par to es kādreiz arī pastāstīšu.
2002. gada novembris
|
|
---Atpakaļ Turpmāk---
|
|
|
