|
Vecrīgas
ieliņās vairs nav tik daudz ļaužu. Var jau arī saprast viņus – no rīta
smidzina sīks pretīgs lietiņš, un tikai daudzajās terasu kafejnīcās
īsina laiku mūsu pilsētas viesi, malkojot alu vai vīnu un savā nodabā
sarunājoties. Ejot garām Pulvertornim, es pēkšņi izdzirdēju skanīgu
dziesmu. Angļu valodā. Atskatījos. Līdzās Pulvertornim pie vienas no
ielas kafejnīcām stāv meitēns-pusaudzīte, skan mūzika un viņa tai
piedzied, priecējot rietumu tūristu ausis. Līdzās uz ietves guļ
cepurīte ar sīknaudu. Starp mums runājot, ielūkojies cepurē, es tur
ieraudzīju ne vien sīknaudu, bet arī vienlatniekus un divlatniekus.
Iznāk, ka Vecrīgā izdevīgāk dziedāt angļu valodā. |
Un tomēr – cik dziļi
latviešu cilvēka raksturā un ieradumos vēl jūtams vecais padomju gadu
rūdījums. Tiklīdz klāt sestdiena vai svētdiena, tā desmitiem tūkstoši
rīdzinieku dodas uz mežu “sēnēs”. It kā tās sēnes vairs nemaz nebūtu
vajadzīgas – pirkt veikalā vai tirgū iznāks lētāk – taču nē, ceļi
ārpus pilsētas pilni ar mašīnām, gar mežmalu mašīnas stāv ik pēc
katriem 100-200 metriem. Re nu, es arī neizturēju un devos uz mežu.
Tukuma mežos, kuri ir slaveni ar savām biežņām (šeit līdz pat 1952.
gadam darbojās “mežabrāļi” – latvieši, kuri bija karojuši fašistu
pusē. Pēc vācu karaspēka sagrāves “Kurzemes katlā” viņi nepadevās
gūstā, bet turpināja cīnīties pret padomju varu), es salasīju grozu ar
skaistām apšu bekām. Pēkšņi meža klajumiņā ieraugu bišu stropus.
Īpašnieki nebija redzami. Acīmredzot, stropus atveda, nolika, bet pēc
kāda laika, kad bites savāks medu no meža ziediem, vedīs mājup kopā ar
saldo ražu... |
Ļoti bieži, braucot pa meža
ceļu sēņu vietas meklējumos, var atdurties pret uzrakstiem
“privātīpašums”. Tas nozīmē, ka tālāk braukt nevar – šis mežs ir
privatizēts, un tam ir savs saimnieks. Kājām, ja priekšā nav sēta, var
iziet cauri.
Faktiski, lasot sēnes tādā mežā, Jūs tās zogat. Cita lieta, ka nezin
vai uz Jums šaus ar bisi vai palaidīs no ķēdes suņus – parasti zemes
īpašniekiem šīs sēnes vai ogas nav vajadzīgas. Tomēr nedod mieru doma
“es esmu svešā teritorijā”. Ja Jūs “uzķersieties” uz šā meža
saimnieku, viņš var Jums teikt: “Bet sēnītes gan vajadzēs atstāt...”
vai arī “Lūdzu, nestaigājiet pa manu mežu, neizbradājiet zāli!” |
Bijušais
tanku poligons Ādažos. Pašā meža vidū – ar retiem krūmiem apaudzis
milzīgs smilšu klajums, ruds no mazuta un dīzeļdegvielas. Poligons
darbojas arī tagad, tikai ne vairs kā tanku poligons (tanku Latvijas
armijā nav), bet gan kā poligons kājnieku mācībām un kā šautuve. Bieži
visas piebrauktuves un pieejas poligonam ir nobloķētas ar karavīriem,
un no tās puses atskan kanonāde. 2003.
augusts
|
---Atpakaļ Turpmāk--- |
|
|