|
|
|
Lūk, sagaidījām Jauno gadu. Ārā mīnus piecpadsmit
grādu. Gar „Lielo Ķīnas mūri” (kuru es minēju iepriekš) izvērsušies
egļu tirdziņi. Starp citu, nav obligāti pirkt egli. Katram Latvijas
iedzīvotājam ir tiesības nocirst mežā vienu egli. Pie tam, tikai
jāseko, lai tas būtu valsts, nevis privātais mežs.
|
 
Pirms Jaunā gada vieni dodas uz tirgu pēc gaļas,
citi
kārtējo reizi apstaigā atkritumu tvertnes cerībā atrast kaut ko ēdamu
„svētku galdam”, kas uzklāts kaut kur kanalizācijas šahtā.
|
|
Latvijā Jaunajā gadā salūts notiek divreiz. Pirmo
reizi – pulksten 11 vakarā, t. i., pēc Maskavas laika, kad Maskavā ir
12 naktī. Jāatzīmē, ka 11 vakarā salūts ar katru gadu kļūst
nabadzīgāks un īsāks. Toties pulksten 12 pēc vietējā laika, otrādi –
salūts arvien bagātāks un ilgāks. Šajā gadā salūts turpinājās apmēram
stundu. Uz ielas bija gaišs kā dienā. Lai cik skumji par to runāt, bet
katru gadu pēc salūta skaita mirušos un ievainotos. Tādējādi, salūts
pie mums Latvijā nav droša lieta. Jā, šogad bez desmit minūtēm
divpadsmitos uzstājās premjerministrs Repše. Runāja par nepatīkamām
lietām. Teica, ka Latvija izmirst (iedzīvotāju skaits samazinās ar
ātrumu 40 cilvēki dienā. Aicināja tautu vairoties kā Āfrikas valstīs -
līdz 7 bērniem ģimenē. |
|
Lūk, svētki ir pagājuši. Tikai dzīvespriecīgais
balalaikas spēlmanis spēlē nenoguris pie Centrālās dzelzceļa stacijas.
Starp citu, te viss ir apjozts ar žogu, tāpēc, ka stacija tiek
kapitāli pārbūvēta.
„Ak, jūs zirgi iemaldījušies!” (“Ý-ý-õ âû êîíè
çàëåòíûå!") – no mutes nāk garaiņi, bet cepure pakāpeniski pildās ar
sīkām monētām. Spēlēt un dziedāt mīnus astoņpadsmit grādos nav tik
vienkārši.
2002. gada decembris -2003. gada janvāris |
|
---Atpakaļ
Turpmāk---
|
|
|
