Padomju laiki. Zvejnieku svētkos. Latvieši tautas tērpos
tirgojas ar tautas amata meistaru darinājumiem - dzintara
krellēm, māla traukiem. Nacionālās kultūras
atbalstam un attīstīšanai Maskava ik gadus atvēlēja
milzīgus līdzekļus.
Ir Latvijā tādi svētki - Līgo. Padomju
laikos tos oficiāli neatzīmēja, taču tādēļ
ne mazāk svinēja, turklāt itin vērienīgi.
Attēlā: Centrāltirgū tirgojas ar svētkiem
nepieciešamo atribūtiku (šeit: papīra
platmales - sombrēro). Valsts uz šo biznesu raugās
caur pirkstiem. Nekādus nodokļus neiekasē.
Slavenais Latvijas bobslejistu komandas “bobs”. Dzimis rūpnīcā
VEF.
Astoņdesmitajos gados poļu celtnieki atjaunoja Vecrīgu.
Vairumu namu faktiski būvēja par jaunu. Ja labi ieskatās,
tad attēlā to var ieraudzīt.
“Minska” - pirmais supermārkets Latvijā. Kā
tos toreiz sauca, pašapkalpošanas veikals, universams,
jo uzbūvēts septiņdesmito gadu vidū. Preces
izliktas plauktu rindās. Pircēji bruņojas var
ratiņiem vai grozu un izvēlas preci paši, pēc
tam pie kases maksā par pirkumu. Nereti, lai iekļūtu
“Minskā”, pie ieejas jāstāv rindā. Taisnības
labad jāsaka, ka rinda gan virzās uz priekšu
ātri. Iekšā laiž pa 100-150 cilvēkiem
uzreiz. Lai ietiktu nekā bez rindas, jāiejūk cilvēku
masā pie ieejas - un cilvēku straume tevi ienesīs.
“Brīvprātīgie kārtības sargi”. Kas
tie tādi? Parasti pilsoņi, brīvprātīgi
milicijas palīgi. Pa vakariem patrulē ielās, raugās,
lai būtu kārtība. Uz piedurknēm - speciālas
lentas. Ķer sīkos huligānus, par nopietnākiem
sabiedriskās kārtības pārkāpumiem ziņo
milicijai. Par katru dežūru pienācās
papildus diena pie atvaļinājuma.
Vasara. Jūras Kara flotes diena. Rīgas
ostā ienāk karakuģi. Katrs, kurš vēlas,
var uzkāpt uz zemūdenes vai mīnu tralera klāja.
