|
|
Šodien mēs ar jums veiksim nelielu pētījumu. Konkrēti: kur un kā Latvijā
dzīvo parasti cilvēki, nevis baņķieri, biznesmeņi, nevis televīzijas
programmu vadītāji vai žurnālisti, mākslinieki, nevis zobārsti,
nevis deputāti, advokāti, sportisti vai bandīti, bet gan parasti
cilvēki, piemēram, tādi, kurus jūs redzat attēlā.
Šim nolūkam mēs dosimies uz Rīgas rajonu – Pārdaugavu, un tur Latvijas televīzijas autobāzes tuvumā ir vesels Latvijas diktatora Kārļa Ulmaņa laikā celtu divu-trīs stāvu māju rajons. Tās ir parastas nelielas
mājas, katrā ir 5-10 dzīvokļu, kur dzīvo lielākā daļa gan Rīgas, gan
visas Latvijas iedzīvotāju.
|
Daļa logu stiklu aizvietota ar polietilēna plēvi, daļa – aizsista ar
finieri.
Aiz pieklājīgi ģērbta vīrieša ar spaiņiem (iespējams, ūdensvads mājā
nestrādā un viņš gāja pēc ūdens uz Daugavas upi, kas tek tepat
netālu) ieiesim mājas galvenajā ieejā. Uz grīdas ir uzklāti
eiropaliktņi, jo ūdens te ir piecpadsmit- divdesmit centimetri.
|
Paverot pievērto logu (ceru, saimnieki man piedos), es ielūkojos viena
dzīvokļa virtuvē. Kā tad, te viss ir tipiski. Gāzes plīts (pa labi
aiz galda) visticamāk ir bojāta un ēdienu gatavo malkas plītī, kas,
kā likums, ir tādas mājas jebkurā dzīvoklī (no tiem laikiem, kad
gāzes vēl nebija). Es par to spriežu pēc nokvēpušajiem katliem, kas
stāv uz plīts.
Lūk, tas arī viss. Lai netraucētu saimniekus ar savu uzmācību, pagaidām
nolēmu savu pētījumu beigt. |
Es atgriezos tur, no kurienes sāku savu nelielo pētījumu – uz Rīgas
Centrālo dzelzceļa staciju, kur vienkāršie ļaudis ir aizņemti ar
savām ikdienas rūpēm. Starp citu, rūpes ir vienas – kur dzīvot, ko
ēst, ko apģērbt, kur gulēt, un nopelnīt naudu. Tāpēc ka tam, kam nav
naudas, nav arī tiesību dzīvot.
Pagaidām apkārt Centrālajai dzelzceļa stacijai ir žogs – kārtējo reizi to
pārbūvē. Pat plakātu izkāra – kā stacija izskatīsies pēc pārbūves.
Tas ir arī saprotams – Eiropas valsts galvenajiem vārtiem ir
jāizskatās šiki.
Marts - Aprīlis 2003
|
|
---Atpakaļ
Turpmāk---
|
|
|
