Kad
es gatavojos braukt uz Rīgas nomales rajonu Bolderājā, katrs
uzskatīja par savu pienākumu man atgādināt: „Neaizmirsti!
Neaizmirsti nofotografēt tiltu!” Kamēr es braucu no centra uz
Bolderāju, es visu ceļu domāju par šo tiltu. Baidījos to palaist
garām. „Neaizmirsti! Neaizmirsti! Neaizmirsti!” – skanēja man galvā.
Tiem, kas nezina, tas ir vienīgais tilts, kas uzcelts Latvijā 12
neatkarības gados (padomju varas 50 gados vai, kā tagad pieņemts
teikt, „krievu laikos” Latvijā tika uzbūvēti simtiem tiltu. Tātad,
es piebraucu pie lolotā tilta un … kāda bija mana vilšanās! To nevar
pat nosaukt par tiltu. Drīzāk – tiltiņš vai pat pārceltuve. Jā, tā
būs visprecīzāk. Pārceltuve pār kanālu. Kad es braucu nost no šī „tilta”,
gandrīz iekļuvu avārijā (trešo reizi pēdējā mēnesī). Šī tilta
noslēpums – nobraucot no tā, ceļš pēkšņi sadalās divās daļās un, ja
uzreiz neaptversi kur braukt, var saskrieties ar pretimbraucošo
mašīnu, kas ar mani gandrīz arī notika.
Vispār, šī „tilta” fotogrāfijas jūs neredzēsiet. Toties redzēsiet
kinoteātri „Bolderāja”. Protams, bijušo. Izsisti logi, apstājies
pulkstenis – lūk, viss kas palicis no lielā „Lielā Mēmā” pils.
|
|
Šobrīd Bolderājas rajona „kultūras” centrs pārvietojies uz nelielu
omulīgu tirdziņu. To pārvalda, kā tagad saka, „tur” azerbaidžāņi.
Tirgus ir labs, tīrs, kārtīgs.
-
Nāc, dārgais! Šašliku-mašliku pērc, jā? Ir jēr gaļa, cūkgaļa, vist
gaļa! Tikai divi lat! Lūdzu!
|
