|
|
Aukstā februāra dienā ir patīkami pastaigāties pa Daugavas krastmalu.
Antivandāļu soliņi un antivandāļu miskastes ir to saglabātības
garantija. Ja soliņi nebūtu no metāla, bet gan koka – uzņēmīgie
rīdzinieki sen tos aiznestu projām kā malku. Protams, salā nav
iespējams sēdēt uz metāla soliņiem, toties tie skaisti izskatās.
Betona atkritumu urnas arī neaizvilksi projām atšķirībā no metāla
urnām, kuras var samainīt pret puslitru atšķaidīta spirta tuvākajā „blusu
tirgū”. |
|
Pēdējos simts gados Rīgas pastāvīgo iedzīvotāju dzīvē maz kas ir
mainījies. Daudzi no viņiem joprojām dzīvo tādās nabadzīgās, tā
saucamajās, īres mājās. No ērtībām – tualete kāpņu telpā, viena uz
četriem dzīvokļiem. Pa istabām, nebaidoties no cilvēkiem ,
pastaigājas žurkas. Vairākus gadus atpakaļ bija gadījums, kad žurka
gulošam bērnam nograuza degunu. No rīta vajag ātri iet ārā cauri pēc
kaķa čurām un cilvēka ekskrimentiem „smaržojošām” ieejas durvīm: uz
galvas var uzkrist ķieģelis no brūkošās sienas vai nokrist gabals
sarūsējušas ūdens notekcaurules. Tādu māju iedzīvotājiem vēl ir
slikts ieradums – tieši pa logu mest ārā maisus ar atkritumiem un
ēdienu atliekām. Tāpēc krēslainajos pagalmos-akās ir tāda pati
neciešama smaka kā pie parādes ieejas. |
Un
tomēr civilizācija pamazām ir atnākusi arī pie mums uz Latviju. Rīgā
un citās lielajās pilsētās arvien biežāk var redzēt Rietumu pasaules
iezīmi - bankomātus. Runa nav par to, ka mēs esam novērtējuši „plastikāta
naudas” ērtumu un nevaram bez tās dzīvot, nē, iemesls ir daudz
prozaiskāks. Daudzos uzņēmumos naudu neizmaksā kasē algas dienā, bet
vienkārši pārskaita to darbiniekiem uz bankas kontu. Tādējādi,
ekonomē uz kasiera likmi, kas tādā gadījumā nav vajadzīgs. Tāpēc
Latvijā vērojama tāda aina: sētnieks vai apkopēja lepojas ar
kredītkartēm (saņēma savus 100 dolārus un priecīgi) un biznesmenis
ar gumiju aptvertu banknošu paciņu kabatā. |
Iepazīstieties: tas ir Ivars, invalīds, bez mājām, bez dokumentiem,
bez pabalstiem un draugiem. Dzīvo uz ielas, tāpat kā tūkstoši citu
Latvijas pilsoņu. „Bet ko man vēl darīt,” – žēlojas Ivars, „pasi
pazaudēju. Lai to atjaunotu, jābrauc uz Valmieru, kur esmu dzimis.
Biļeti jānopērk, jānomaksā nodevas par jauno pasi, vispār, jānopelna
apmēram divdesmit latu (apmēram 50 eiro). Bet bez pases darbā neņem.
Apburtais loks.”
2003. gada februāris
|
|
---Atpakaļ
Turpmāk---
|
|
|
