|
|
|
 Iztēlosimies,
ka jūs kosmosa kuģī lidojat virs Eiropas un caur iluminatoru raugāties
uz Zemi. Ja nebūs mākoņu, jūs ieraudzīsiet arī Latviju. Tā mūsu zeme
izskatās NASA fotogrāfijā. Man personīgi šajā attēlā izdevās izšķirt
divas lielākās upes – Lielupi un Daugavu, kā arī saskatīt, ka Rīgas
jūras līcis ir visai sekls un ja tumšie toņi – tie ir meži, tad
Latvijā to vēl ir pietiekami daudz. Piebildīšu, ka nesen avīzē
izlasīju: valsts grasoties izpirkt no privātīpašniekiem tukšo zemi ar
izcirstiem mežiem un atkal iedēstīt tur kokus.
|
|
Ja jūs miglainā decembra rītā no Marijas (bijušās
Suvorova) ielas puses tuvojaties centrālajai dzelzceļa stacijai, jums
neparko neienāks prātā, ka pēc pāris dienām sāksies Jaungada svinības.
Pēc “atjaunošanas” stacijas ēka, šķiet, kļuvusi vēl drūmāka, vēl
grūtsirdīgāka. Garāmgājēji sadrūmušām sejām, uz iekšu vērstiem
skatieniem. Zem kājām šļakst Gogoļa Sanktpēterburgas treknie dubļi.
Ubagi skrandās un cilvēki, kam nav kur nolikt galvu, slāj pa Marijas
ielu nebeidzamā rindā, uzvēdot drūmas domas par visa nīcību. |
|
 Pie
bijušās viesnīcas “Rīga”, 100 metru attālumā no Brīvības pieminekļa,
ar pastieptu roku sēž pensionāre latviete. Iespējams, ka pirms desmit
gadiem šajā pašā vietā tādu pašu satrauktu večiņu pūlī, kā viņa pati,
šī sieviete sapņoja par saldo dzīvi kapitālismā. Tagad šīs dzīves
neatņemamus atribūtus viņa ir iepazinusi līdz mielēm – ‘ģērbusies
“importa” novalkās, kas pirktas “mazlietotu apģērbu” veikalā, viņa sēž
pie ieejas amerikāņu Makdonaldā un ik pa brīdim viņu apšļāc dubļi, kas
lido no mašīnu riteņiem, kuras drāžas garām pa Aspazijas bulvāri –
nevis kaut kādi tur žiguļi, bet gan fordi, toijotas un mersedesi...
Kad
diena būs galā, kurp viņa atgriezīsies, kādas mājas viņu gaida?
Spriežot pēc smārda, kāds izplatās ap viņu, diezin vai tā dzīvo mājā
ar ērtībām un karsto ūdeni. Drīzāk gan viņu gaida lūk tāda telts Rīgas
nomalē, kur zem trim segām viņai, iespējams, palaimēsies sagaidīt
nākamo rītu. Pēdējā laikā ir uzradies daudz tādu telšu, būdeļu,
zemnīcu. Parasti cilvēki nakšņo baros pa trim-četriem (lai nenosaltu)
un katru rītu izklīst dienišķās maizes meklējumos. |
Daudziem bezmājniekiem nav pat tik pieticīga jumta
virs galvas. Iepazīstieties – Lauris. Dzīves vieta – Rīgā, Dzelzavas
iela. Viņš dzīvo uz ielas, un ne jau pirmo gadu. Guļ uz kailas zemes, ietinies Padomju Armijas
ūdensnecaurlaidīgajā ķīmiskās aizsardzības apmetnī. Viņam neko nevajag, sākumā viņš atsakās arī
no piedāvātā ēdiena. Saka, ka pie visa tiekot pats. Pagaidām vēl nav
sevišķi auksti – naktī gan pieturas neliels sals, mīnus 5-6 grādi.
Nezinu, kā viņš gulēs uz zemes, kad sals sakāps līdz 30 grādiem...
Lauris, tāpat kā vairums latviešu, ar optimismu raugās nākotnē.
2004.g. Janvāris
|
|
---Atpakaļ
Turpmāk--- |
|
|
